Trīs dienas sabijām svaigā gaisā. Vīram bija darba vietas organizēti sporta svētki. Nu ko, sportojām! Labi, cienītais sportoja, es ar bērniem izklaidējos un baudīju jauko ainavu. Tā dzīvojāmies no piektdienas vakara līdz svētdienas rītam. Kad nolēmām braukt uz Alūksni. Kā jau zināms, augusta pirmajā svētdienā ir kapu svētki. Tad nu braucām uz kapu svētkiem, kur mūs sagaidīja mans tētis un māsa, kuru bija atbraukuši ciemos pie attālajiem radiem. Izpeldējāmies Alūksnes ezerā, iedzērām nedaudz viskiju (es dzēru, cienītajam tika kafija) un uzēdām vēžus. Svētku sajūta nenoliedzami. Tik šodien pamodos ar savu labo draugu - besi. Nu kur var šitā nobesīties? Saucu Milēdiju palīgā, ar šampi besi slīcināt. Taču maita dzīvelīgs. Nenoslīka. Ceru, ka rīt būs jau labāk.
Pa vidu slīcināšanai, bija jāpagatavo pusdienas. Jo iecerētās pusdienas šodien izgāzās izlietnē. Ak, neprasiet, kapēc tā. Vienkārši notizlojos. Tad atklājās, ka iecerētie dārzeņi sākuši bojāties un vēl dažas lietas. Un kā lai cilvēks pēc tam saņemas un pagatavo pusdienas??? Ideju absolūta nulle. Nu neko, sametu visu katlā, kas vien bija lietojams un gala rezultātā izrādijās visai ēdams pasāciens ugunsrijējiem. Pat Milēdija atzina par labu esam, lai arī neēd kukurūzu!