Labs vakars!
Beidzot arī mūsmājās tika pagatavoti belaši. Cienītais par šo ēdamo jau sen dīca, tikai es turējos pretim, jo manā izpratnē belašs ir tas, kas tiek tirgot pie centrālās stacijas. Kartumiztrīgās kastēs uz riteņiem, mollīgs babulis pārdevējas lomā un mikriņi ar uzrakstu - ar belašiem nekāpt. Liels, karsts, gaiši brūns eļļā vārīts rausis ar nenosakāmas izcelsmes gaļas pikuci vidū. Un tā garša, tādu mājās nedabūs nekad, tāpat kā mājās gatavotajiem pelmeņiem.
Tā nu pētot visas pieejamās receptes sapratu, ka katra saimniece gatavo pa savam. Katrai ir sava, izkoptā, par labu esam, atzītā recepte. Tad nu apkopojot receptes un paļaujoties uz čujs, ņuhs un poņa un tapināju augšā. galarezultātā savā skopumā mīklu belaša rausim atvēlēju plānāku, nekā man pašai gribētos. Taču cienītais un viesi atzina, ka garšo labi un garša esot gandrīz autentiska īstajam belašam. Lai tā būtu, bet zinu, ka nākamreiz gatavošu atkal, tik mīklu biezāku atvēlēšu.