Vakar man bija iedvesma. Cienītais iedeva savu kredītkarti un teica - rīkojies droši!! Šitādu laimi reti kurai nākas piedzīvot. Un es ar to arī rīkojos. Uhh... kā rīkojos.
Kamēr jaunākā atvase mācās jaunos deju soļus, es tuvējā lielveikalā lēnām un prātīgi apstaigāju visus plauktus ar caururbjošu skatu nopētot un apdomājot, vai es to gribu gatavot vai nē.
Ziniet, sen aizmirsta sajūta, it kā pēkšņi būtu atmodusies no ziemas miega. Tā nu pa trim lāgiem vazājoties gar vienu plauktu, es secināju, ka esmu dilemmas priekšā. Ko gatavot? Zupu vai tomēr kādu gaļvveidīgo vai zivi? Pēdējo es ātri atmetu, jo no zivs nodaļas uzvēdījusī smaka absolūti mani nevilināja apskatīt izlikto piedāvājumu. Ne, ne... palikšu pie gaļas. Tad nu sāku apdomāt, kā gatavot. Aizklīdu līdz aizrobežu produktu plauktiem un ar mani sāka runāt kokosriekstu piens. Tā nu mēs kādas 10 minūtes runājāmies, es piedāvāju savas idejas, viņš savukārt savas līdz nonācām pie kopsaucēja - cūkgaļas šķēles kokosriekstu pienā vajadzētu būt labi. Vistai der, liellopam arī, kāpēc lai cūkai neģeldētu?
Domāts darīts un mājās cītīgi tapināju augšā. Bet... kā jau pēdējā laikā daru. Attīstu tās receptes, kas neprasa daudz enerģijas un kuras gatavojot var paralēli darīt ko citu. Tā arī šajā gadījumā, paralēli plosījos pa māju, kamēr katlā gardi burbuļoja gaļa.
Mājinieki novērtēja ar + zīmi.