Šodien braucot uz darbu sirds apsāpējās. autobusā iekāpa trīs bezdarbnieka paskata vīrieši. Bezdarbnieks - nozīmē nevis tāds, kas nevar atrast darbu, bet negrib un arī alko ir tuvos draugos, bet par bomžiem nenosauksi.
Nu lūk, iekāpa šie trīs ar smagām tašām. Diviem rokās lielie maximas maisi, trešajam rokās liela kartona kaste. Un kad viņš šo kartona kasti nolika uz autobusa grīdas es ieraudzīju, ka tā ir līdz pusei pilna ar papriku. Sarkanu, dzeltenu. Un neba tādām, kas galīgi sabojājusies, ko nereti var nopirkt Centrāltirgū par lētākām naudiņām. Bet gan tādā paskatā, kādā šobrīd ir nopērkama Maximā par 0.78eur/kg. Nedaudz apžuvusi, vietām varbūt tik sākusi bojāties. Es tā pieņemu, jo augšējās izskatījās visai labi. Paprika lika pievērst uzmanību maisiņu saturam un tur, cik noprotu bija fasētie produkti - gaļas, desas. Acīmredzot trijotnei bija makten labs ķēriens pie vietājā lielveikala miskastes. Bet nu sirds iesāpējās, vienīgais ko varēju darīt, mierināt sevi ar to, ka apkašā gan jau noteikti bija krietni sliktākā stāvoklī šīs paprikas.
Jāā....bet nu ko nu par skumīgo. Šodien kārtējo reizi pārliecinājos, ka krēmzupas mūsmājās iet uz urrā! Bērni kā minimums pa divām porcijām noēd. Nekādas ekonomijas. Katliņš, kas domāts divām ēdienreizēm, nu vairs palicis tik cik rīt skolniekam pusdienās. Mazie rīmas!
Zupiņa ātra, vienkārša un nedaudz ar eksotisku piedevu - kokosriekstu pienu.