Šodien sola vētru! Patreiz jūtu, kā vējš reizēm pakutina manas mājas jumtu, taču tas mani galīgi nebiedē. Pēc lielā 200..(kura gada vētras?), kad to izbaudiju pilnībā, atrodoties Duntē, visas pārējās "vētras" šķiet tādi bērnu šļupsti vien.
Štrunts ar vētru, taču ēst vajag gatavot. Gribu zupu, tas skaidrs. Taču manas pārvietošanās spējas ir stipri ierobežotas, jāizlīdzās ar to, kas ir mājās. Nav jau tā, ka mājās nekā galīgi nav. Ir. Un daudz ir. Taču ne tas, ko tobrīd sirdij kārojas. Sviestmaizes likums, kā gan savādāk. Tad nu ķēros klāt pie zupas tapināšanas ar to, kas atrodas ledusskapī un jau sen brēc "izlieto mani!!!" .
Skatoties pēc sastāvdaļām sanāk kaut kas starp gurķu zupu, rasoļņiku un soļanku. Bet sanāca garda.