Labs vakars!
Nu ko, pirmā atvaļinājuma nedēļa ir noslēgusies, vēl viena nedēļa priekšā. Ticu, ka tā palidos vēja spārniem un nepaspēšu ne attapties, kad jau būs jādodas darba gaitās. Vai man ir baigā vēlme strādāt?? Baidos, ka laikam tomēr nē. Mājās dzīvoties ir labi. Taču, nekas, sapurināšos un gan jau pēc nedēļas būšu atpakaļ ierindā!
Jāsaka, ka neskatoties uz to, ka dzīvojos pārsvarā pa māju, nekur tā neesam izbraukuši. Viesos, neskaitās! Ēst gatavošana kaut kā panīkusi. Laikam lielais karstums pie vainas, kad apetīte attopas tikai pie vēlas vakara stundas. Un tad jau pats par sevi saprotams, ka neko jau dižu nešmorēsi. Atliek iztikt ar ledusskapja labumiem.
Šodien arī lieliski varētu iztikt ar to, kas ledusskapī, taču dārzeņu grozā bija aizķēries kabacis. Doma bija sacept. Tā es to domu briedināju, līdz šodien beidzot sabriedu. Nolēmu, sacepšu, ka rullīšos iekš bekona mētelīša. Šo ideju izklāstīju cienītajam, kurš teica, ka diez vai tādus ēdīs. Viņš kabačus ēd tikai un vienīgi iekš lečo. Es pie sevis nopriecājos, ka tad jau pietiks man un atvasēm un cienītais lai ēd neapēsto gaileņu mērci. Taču!! Kad bija jau gatavs, vīriec jau nokomentēja, ka izskatās apetīti rosinoši. Pagaršoja un ko padomā! Esot lietojams! Viņš ēdīs!! A gaileņu mērce? Man?? Nu labi, ko darīt! Bet nu labi, sadalījām tā kristīgi uz pusēm, tā teikt, nogaršošanai. Cienītais atzīmēja, ka šādi varot gatavot, viņam garšojot!