Šodien darbā sēdēju un domāju, ko lai gatavo pusdienās. No rīta pamodos ar visnotaļ spēcīgu doma, ka mani ir piemeklējusi akūta radošā krīze. Tai palīdzēt var tikai saules D vitamīns un neliela adrenalīna deva. Taču, pusdienlaikā jau sāka spīdēt saulīte un mans noskaņojums pamazām sāka uzlaboties. Tas uzlabojās vēl vairāk, kad es ar darba kolēģi pārrunājot pusdienu lietas nonācu pie secinājuma, ka gribu uztaisīt ķiploku krēmzupu. Braucot mājās, tramvajā secināju, nu kas es par cilvēku. Ne kāda stingrā mugurkaula, jo pat savu radošo krīzi es varu tikai dienas pirmo daļu noturēt. Vakarā jau viss bija kārtībā.
Runājot par ķiploku krēmzupu, šo zupu jau gribēju izmēģināt sen. receptes ir daudz un dažādas un neviena tā īsti līdz galam neuzrunāja. Šajā zupā es apvienoju divas receptes un manuprāt sanāca kaut kas tiešām garšīgs. Jaunākā atvase izēda divas lielas porcijas un nav jau ko tur liegties, arī es šo zupu ierindoju top 1 vietā, aukstiem ziemas vakariem. Cienītais ar pilnu vēderu nespēj parunāties, vien piekrītoši murmināt par to, ka resns būšot.