Šodien tāda lietaina diena. Tāda atbilstoši manam garastāvoklim. Nez kas par melanholiju uznāksi, taču jau kuro dienu pa māju klīstu kā rēgs un esmu gatav apraudāties par jebkuru sīkumu. Patīkamu vai ne tik tīkamu. Kaut vai vakara. Sanāca pabūt Ventspilī un izbraukt ar mazbānīti. Kamēr vīrs samenedžēja auto, tikmēr bērni Kalna stacijā draiskojās pa lietu un zem stacijas lietusūdeņu notekas, kur viņiem bija iedomāta duša. Un es stāvu tur tāda un jūtu, ka acis sāk lēnām slapjas palikt.
Šodien atkal, ejot uz veikalu, atceļā mūs sagaida lietus. Nu neko, citiem bija slapjo Tkreklu šovs, jo neskatoties uz lietu, nācām mājās. Visas peļķes bija izlēkātas, izbradātas un man atkal acis slapjas paliek. Kaut kas ar mani ne tā... Tikai kas?
Tādā domīgā noskaņojumā gatavoju pusdienas. Saldētavā mētājās vistu šķiņķīši. Sākumā domāju par vienkāršu izšmorēšanu krējuma mērcē, taču tad palūkojot dārzeņu grozā, atradās tomāti, kas noteikti bija jāizlieto šodien. īss pārdomu brīdis un ķēros gatavot vienkāršu ēdienu. Nosaucu to par mājas adžiku.