Laba diena!
Vakar nevarēju sev atrast mieru. Tā kā esmu uz slimības lapas dēļ savas briljanta rokas, nākas sevi piespiest rimtai mājas dzīvei. Taču kad esi ieskrējies darba ļaužu gaitās, tas diez ko viegli nepadodas un lai arī es no mājām varu arī pastrādāt, tas tomēr nav tas. Tā nu vakar paralēli šādiem tādiem darba pienākumiem es istabai meklēju piekto stūri. Tas, ka mana labā roka ir ierobežotas kustības, mani dzen ārprātā un es saprotu, ka man nebūs miera, kamēr sevi ar kaut ko nenodarbināšu.
Skapī stāv dažas šokolādes tāfelītes, kuras sen jau čukst, ka vajag tās izlietot. Kūku cept? Mafinus? Ne kādā jēgā nevaru tikt. Izlēmu, ka ehh... kas mājās ir, ar to cepšu kaut ko. Un par cik man sašmucētie trauki nav jāmazgā... ooo.... varu izvērsties! Beigās sanāca ah...ni labs kēkss kuru var ēst gan siltu gan aukstu.