Šodien ārā laiciņš smuks, ja vien nebūtu tād riebīgs vējš. Sakot, ka nākamā nedēļa atkal būs auksta, a man tā gribas svārkus uzvilkt. Un vispār, es jau domās esmu vasarā.
Taču kamēr vēl aiz loga ziema, jādomā ko gatavot pusdienās. Nav jau noslēpums, ka rīt jau atkal darba diena. Cienītajam atvaļinājums turpinās un es tagad nezinu, priecāties par to, vai tomēr nē. Bet tas, ka vismaz šo nedēļu man bija diezgan viegli piecelties, lai arī cienītais palika gultā šņākuļojam, ir neapstrīdams fakts.
Šodien ir arī tā diena, kad jāšmorē pusdienas uz nākošo nedēļu. Skaidrs ir viens, jāgatavo zupa. Bet ko no otrajiem ēdieniem? Klimstot pa piemājas tirgu ieraudzīju aknas. Miedza ar aci, sakot, lai nopērku. Lai gan virsū bija rakstīts - jaunlopa aknas, man ir smaga aizdoma, ka 2 gabaliņi bija cūku aknas un tikai 1 gabaliņās jaunlopa. Vai arī otrādi? Bet nu lai kā arī tur bija, sanāca labas.
Ar aknām ir tā, ka es labprāt ēdu aknu pastēti, bet pašas aknas man... nu tā. Ne īpaši. Bērnībā vispār, ciest nevarēju. Taču tīņa gados, jau atkal viesojoties pie savas draudzenes Līgas laukos, sanāca uzēst tikko svaigi ceptu aknu uz mīkstas baltmaizes. To garšu es neaizmirsīšu nekad. Tik maiga, mīksta, sulīga un vispār...āāā. Ilgi biju šīs garšas meklējumos, bet kaut kā nav sanācis uztrāpīties. It sevišķi lieli pārdzīvojumi bija otrās atvases gaidībās. Kad man kā grūtniekam dikti kārojās aknas un sev par brīnumu tās ēdu ar gardu muti. Kopš tā laika aknas kaut kā sāk mani uzrunāt.
