Ufff, nu tik bija jautrības. Biju pazudusi uz tādu ilgāku laiku, taču jau teicu, ka mūsmājās bija ieperinājies nejauks vīruss. Tik nejauks, ka nolika visus mūs gar zemi un vēl aizstiepa pabaudīt "kūrortu" vienā no Latvijas medicīnas iestādēm. To atceroties šermuļi skrien pār kauliem.
Nu ko, izbaudot valsts apmaksāto "virtuvi" ļoti sailgojos pēc savējās. Jau pirmjā dienā, kad tikām mājās, gribējās mesties un gatavot. Taču rāmāk, es sev atkārtoju, rāmāk. Sākumā jāapēd tas, ko sarūpējušas mana mamma un vīramāte. Divas mokošas dienas un beidzot atgriezos virtuvē!
Tā kā ārā plosās gripa un visādi citādi vīrusi, tad nu jāēd ķiploki. Sākumā bija doma par ķiploku zupu, taču neviena recepte tā īsti neuzrunāja. Tad nu ķēros pie pārbaudītas vērtības - tomātu zupas. Tikai to papildināju ar ķiplokiem un saldo krējumu, lai maigāka. Bērni ēd jau trešo zupas šķīvi pēc kārtas. Ja vīrs nepasteigsies no darba, paliks bez vakariņām.